Mans nabaga Marats lika man pārdomāt manu nostāju pret kara būtību kuru esmu uzskatījis par bezjēdzīgu. Tomēr frāze „nedrīkst pievilt tos, kas 42. gadā atdeva savas dzīvības”, kas ir dzirdēta neskaitāmos dažādos locījumos un izpildījumos tieši šoreiz uz mani atstāja iespaidu. Jo tā netika sasaistīta ar patriotismu, kas kopā ar karu cerams reiz liks mūsu brīvo gribu mierā.
Šeit tā radoši tika sasaistīta ar „sapņošanu”. Šo domu, ka „sapņošana” nepieder viss jaunajiem, bet gan visiem. Ka vecums nav iemesls atmest savus sapņus. Gluži otrādi – tiem sekot stiprāk, jo vairs nav, ko zaudēt. Un mudinājums tam ir nevien paša vēlme tos sasniegt, bet atgādinājums, ka tūkstošiem cilvēku ir devuši savu dzīvību, lai mums, man būtu šī iespēja „sapņot”. Karš iegūst jēgu. Protams es to viņam pats esmu tagad mākslīgi devis, to romantizējis. Un tik pat cik viņš dod sapņus viņš atņem. Tā ir otra daļa šīs lugas.
To ir viltīgi iepinuši mīlas trijstūrī. Vienmēr būs zaudētāji un vinētāji. Tāpat šeit par vienu meiteni cīnījās divi vīrieši. Tas ir tas pats karš – par vienu un to pašu vēlmi cīnās divas puses. Lai cik censtos abas puses, lai atrastu kompromisu mierīgā vai naidīgā ceļa, beigu beigās kādam ir vainu jākapitulē vai jāupurējas. Tādēļ beigas lugai var uzskatīt par laimīgām no viedokļa, ka mīlestība ir pareizā izvēle, jo meitene palika ar mīļoto vīrieti nevis to pret kuru viņa juta pienākumu. Tās vienalga ir arī bēdīgas, jo šis vīrietis pret ko juta pienākumu beigās palika viens un izpostīts.
Kopumā man šī luga šķita spēcīgs veids kā parādīt cerību un „sapņošanu” vietu cilvēku dzīvē. Ka, tā ir, to vajag un vissvarīgāk to ir jāvēlās.
