Vakar aktiera kursos tika uzdots vēl nepiedzīvots uzdevums. No teksa, ko tikai var raksturo kā “abraktu eksistenciālismu” bija visiem jaizdomā kopīga etīde pēc mūsu interpritācijas. Šeit, ja ir vēlme var iepazīties ar tekstu –
“Men and lions, eagles and partridges, antlered deer, geese, spiders, the silent fishes dwelling in the water, star-fish and tiny creatures invisible to the eye--these and every form of life, ay, every form of life, have ended their melancholy round and become extinct. . . . Thousands of centuries have passed since this earth bore any living being on its bosom. All in vain does yon pale moon light her lamp. No longer do the cranes wake and cry in the meadows; the hum of the cockchafers is silent in the linden groves. All is cold, cold, cold. Empty, empty, empty. Terrible, terrible, terrible. [A pause] The bodies of living beings have vanished into dust; the Eternal Matter has converted them into stones, into water, into clouds; and all their spirits are merged in one. I am that spirit, the universal spirit of the world. In me is the spirit of Alexander the Great, of Caesar, of Shakespeare, of Napoleon, and the meanest of the leeches. In me the consciousness of men is merged with the instinct of animals; I remember everything, everything, everything, and in myself relive each individual life. I am alone. Once in a hundred years I open my lips to speak, and my voice echoes sadly in this emptiness and no one hears. . . . You too, pale fires, you hear me not. . . . The corruption of the marsh engenders you towards morning, and you wander till the dawn, but without thought, without will, without throb of life. Fearing lest life should arise in you, the father of Eternal Matter, the Devil, effects in you, as in stones and water, a perpetual mutation of atoms; you change unceasingly. In all the universe spirit alone remains constant and unchanging. [A pause] Like a captive flung into a deep empty well, I know not where I am nor what awaits me. One thing only is revealed to me, that in the cruel and stubborn struggle with the Devil, the principle of material forces, it is fated that I shall be victorious; and thereafter, spirit and matter are to merge together in exquisite harmony and the reign of Universal Will is to begin. But that cannot be till, little by little, after a long, long series of centuries, the moon, the shining dog-star and the earth are turned to dust. . . . Till then there shall be horror and desolation. . . . Behold, my mighty antagonist, the Devil, approaches. I see his awful, blood-red eyes . . .”
Skatos uz saviem kolēģiem un redzu tukšus šausmu skatienus… Iedomājos, ka varētu pamēģināt nesen izlasītu radošuma veicnāšanas paņēmienu no M. Pricko “Creative Advertising”. Garais teksts, kā klienta plašā doma, ir jānokondensē vienā teikumā, kas būtu mērķis (objective), ko vēlamies sasniegt. Tākā šis kopuzdevums ir balstīts uz interpritāciju pasniedzu mērķi kā interpritāciju – “Nu man tas asocējas, ka kāds kautko dara atkal un atkal, nezinot kapēc, bet zinot, ka nekas labs beigās nebūs tāpat.” Citi sāka mest laukā asociācijas, ka “jā, tas ir kā džeks, kas aizdedz laternu pie vilciena pieturas” vēl bija ideja par Barikādēm, jo kautkas tiek darīts atkal un atkal (šinī gadījumā cīnīšanās par brīvību) zinot, ka beigas var būt sliktas. Un tālāk jau tā doma tika aiznesta citās dimensijā līdz nonācām līdz gala variantam – 4 sveces, viens, kas tās pūš nost un mēs visi citi, kas uz to savādāk reaģē (dumsīgs, bēdīgs, iedrošinātāks) katru reizi aizdedzinot to sveci. Īsāk sakot tekstā mēs saskatījām cikliskumu.
Visi bijām entuziastiski, jo neviena doma netika kritizēta, tikai attīstīta tālāk. Domas arī tika mestas kopā un jauktas laukā.
Secinājums – protams izklausās ļoti sireāli un varu apgalvot, ka mēs skaidrā bijām. Bet stāsta zemteksts ir, ka reklāmas paņēmienus var pielietot labi komandas saliedēšanas uzdevumos.
Monday, 24 January 2011
Sunday, 9 January 2011
Brīvdienas ar ģimeni
Brīvdienas nav manas laimīgās dienas. Uzreiz atvainojos @becisbecis par to, ka izvazāju labas dziesmas vārdus savu necilo blogu rakstīšanā, zinu, ka tas Tev liek uzvārīties kā rībošam Tesco čaiņikam. Bet brīvdienas nav manas laimīgās dienas. Viņās ir pārāk liela brīvība un parāk maza vēlme kaut ko darīt. Tomēr, lasot citu blogus, uzskrēju virsū senai domai – pavadīt tos ar ģimeni. Un atcerējos, ka man taču ļoti netālu tāda ir.
Tika nolemts, ka jauzspēlē dambrete. Bet, to meklējot, tika konstatēts, ka tās nav. Bet ir “dzērāju šaha galds” (stikla plāksne ar šaha galdu uzzīmētu virsū un šotu glāzes, kur uz katras ir virsū uzzimēts pa šaha figūrai). Aizmirstībā stāvēja arī no ZS pāri palikušais karstvīns, kas tika arī saliets glāzēs.
Īsu brīdi vēlāk, kad jau tuvojās pirmās spēles beigas,, es sāku apzināties to, kāpēc taisa TIKAI šaha dzērājgaldus – jo tos spēlē ilgi un mērķis nav pēc iespējās ātrāk vairākas figūras nokaut... Un uzvarētājam nav arī izdevīgi būt, jo viņam ir privilēģija izdzert savas atlikušās figūras, lai nākamo spēli var “saliet”.
Sapratām, ka jāmet miers šai spēlei, jo māte sāka sist manus kauliņus ar maniem kauliņiem ar pašpārliecinātu uzvarētāja grimasi, ko var redzēt tikai Old Spice “be a man, man!” reklāmas sejas Isaiah Mustafa.
Tika nolemts pāriet uz “duraku”, jo tur māte uzskatīja, ka ir kaut mazākā iespēja mani vinnēt, jo ir liels, kā viņa teica, “haļavas” faktors. Savējie sapratīs – nez kā tika pavadīti visi vidusskolas starpbrīži... Tur sapratām, ka jāmet miers pēc tam, kad es sāku raustīties likt kādu kārti, jo baidījos, ka atkal tiks sists pa manu kāju, skaļu un raudošu “Nē, nē, nē! Es ar Tevi nespēlēšu, ja vinnēsi vēlreiz!” pavadījumā.
Nākamajā vakarā māte saka man ar māsu, ka jāspēlē duraks! (šoreiz gan bez alkohola, thank god...). Mana māsa nepietiekami daudz zaudē, lai māte atkal neapvainotos un tā nākas māsu gāzt iekšā visu laiku.
Tā nu mēs visi esam pārstrukturizējuši attiecību hierarhiju ģimenē un varam laimīgi dzīvot kopā. Secinājums no visa šitā ir, ka brīvdienas ir jāpavada ar savu ģimeni – patērējot vietējo kultūru, smejoties vienam par otru un beigās pasmaidīt.
P.S. Tagad tiks spēlēti kartupeļi........
Ko Tu savā ģimenē spēlē?
Tika nolemts, ka jauzspēlē dambrete. Bet, to meklējot, tika konstatēts, ka tās nav. Bet ir “dzērāju šaha galds” (stikla plāksne ar šaha galdu uzzīmētu virsū un šotu glāzes, kur uz katras ir virsū uzzimēts pa šaha figūrai). Aizmirstībā stāvēja arī no ZS pāri palikušais karstvīns, kas tika arī saliets glāzēs.
Īsu brīdi vēlāk, kad jau tuvojās pirmās spēles beigas,, es sāku apzināties to, kāpēc taisa TIKAI šaha dzērājgaldus – jo tos spēlē ilgi un mērķis nav pēc iespējās ātrāk vairākas figūras nokaut... Un uzvarētājam nav arī izdevīgi būt, jo viņam ir privilēģija izdzert savas atlikušās figūras, lai nākamo spēli var “saliet”.
Sapratām, ka jāmet miers šai spēlei, jo māte sāka sist manus kauliņus ar maniem kauliņiem ar pašpārliecinātu uzvarētāja grimasi, ko var redzēt tikai Old Spice “be a man, man!” reklāmas sejas Isaiah Mustafa.
Tika nolemts pāriet uz “duraku”, jo tur māte uzskatīja, ka ir kaut mazākā iespēja mani vinnēt, jo ir liels, kā viņa teica, “haļavas” faktors. Savējie sapratīs – nez kā tika pavadīti visi vidusskolas starpbrīži... Tur sapratām, ka jāmet miers pēc tam, kad es sāku raustīties likt kādu kārti, jo baidījos, ka atkal tiks sists pa manu kāju, skaļu un raudošu “Nē, nē, nē! Es ar Tevi nespēlēšu, ja vinnēsi vēlreiz!” pavadījumā.
Nākamajā vakarā māte saka man ar māsu, ka jāspēlē duraks! (šoreiz gan bez alkohola, thank god...). Mana māsa nepietiekami daudz zaudē, lai māte atkal neapvainotos un tā nākas māsu gāzt iekšā visu laiku.
Tā nu mēs visi esam pārstrukturizējuši attiecību hierarhiju ģimenē un varam laimīgi dzīvot kopā. Secinājums no visa šitā ir, ka brīvdienas ir jāpavada ar savu ģimeni – patērējot vietējo kultūru, smejoties vienam par otru un beigās pasmaidīt.
P.S. Tagad tiks spēlēti kartupeļi........
Ko Tu savā ģimenē spēlē?
Saturday, 1 January 2011
Gājēju trotuāra joslas
Ar šo ierakstu es sākšu revolūciju no savas gultas – gājēju trotuāriem ir jābūt sadalītam pa joslām.
Gājēju ielas daļa jau tā ir šaura, samētāta koku, reklāmu stendu, pieturvietu un nepareizi novietotu auto. Pa šo šauro ‘pinball’ galdu uz priekšu steidzās cilvēki kam ir darbs vai tikšanās – īsāk sakot cilvēki ar mērķi un bez daudz laika. Zin īsākos ceļus caur parkiem, lielveikaliem un ielām, kas nav uz kartes, lai nonāktu kur nepieciešams. Šie ir arī tie cilvēki, kas sēžot sastrēguma zina, kas ir ‘rāvējslēdzēja princips’, lai visi tiktu ātrāk uz priekšu. Tomēr viņiem jādala gan braucamais ceļš gan gājēju trotuārs ar tiem, sauksim viņus ‘citiem’. Jo apzīmējumu cilvēki viņi nav nopelnījuši.
Atceries to reizi kad steidzies uz tikšanos, bet priekšā gāja trīs ‘brati’, kas aizņēma visu ielu, jo bariņā taču iet ir tik mīļi? Vai kad vajadzēja vēl noiet tikai vienu šauro kvartālu, bet tur tante staigā zigzagā , jo pirmo daļu mūža pārāk daudz laika pavadīja stāvot sabiedriskajā transportā uz vienu sānu un tagad kreisā kāja garāka par labo? Vai arī ejot cauri lielveikalam pa plato maģistrāli kur liela plūsma virzas uz priekšu, viena čikse ‘Accessorize’ pamanīja zelta plastmasa auskarus un apstājas kā miets zemē, lai uz tiem skatītos tieši tev priekšā? Gan jau katram ir savs piemērs kad priekšā ejošam gribas iekraut pa pakausi. Varbūt kādam arī ir viens kur tas tika darīts?
Tādēļ šķiet tikai loģiski, ka gājēju trotuāram praktisku un ekonomisku (jo darbā laikā ir jābūt) apsvērumu dēļ derētu ieviest joslas ar likumu, kas atļauj tos, kas neievēro minimālo ātrumu 6km/h nostumt malā.
Tagad noteikti tiek prātots – „cik tad daudz laika tiek zaudēts uz tādiem? 1min? 5min?” Nē vidēji 15min! Izdarīju nedēļu garu eksperimentu kur es eju bez cilvēku stumšanas malā un ar stumšanu. Katru dienu tikai veikts tas pats maršruts, tai pašā laikā (08:20) – Matīsa iela 93 līdz Noliktavas ielai 5.
Secinājumi, bez tā, ka stumt cilvēkus malā uzlabo vidējo laika rezultātu, ir arī tas, ka šī stumšana uzlabo omu no rīta (gluži kā kafija). Jo te nostrādā tas, ko behaviour psyhology dēvē par „reward effect”. Esi motivēts kaut ko darīt, jo zini, ka saņemsi balvu un saņemot balvu tiek izdalīti endorfīni, kas galu galā liek justies varen labi. Kā arī vēl viena blakus parādība šai grūstīšanai ir, ka tiek uzlabota citu cilvēku diena, jo neesi vienīgais, kas netiec garām trim ‘bratiem’.
P.S. Nevēlos lobēt domu par to, ka būtu jāgrūstās uz uz ielām. Tikai nodemonstrēt, ka varbūt vajadzētu iekšmalā iet tiem kam nav kur steigties un atstāt ārmalu tiem kam ir ko darīt.
Gājēju ielas daļa jau tā ir šaura, samētāta koku, reklāmu stendu, pieturvietu un nepareizi novietotu auto. Pa šo šauro ‘pinball’ galdu uz priekšu steidzās cilvēki kam ir darbs vai tikšanās – īsāk sakot cilvēki ar mērķi un bez daudz laika. Zin īsākos ceļus caur parkiem, lielveikaliem un ielām, kas nav uz kartes, lai nonāktu kur nepieciešams. Šie ir arī tie cilvēki, kas sēžot sastrēguma zina, kas ir ‘rāvējslēdzēja princips’, lai visi tiktu ātrāk uz priekšu. Tomēr viņiem jādala gan braucamais ceļš gan gājēju trotuārs ar tiem, sauksim viņus ‘citiem’. Jo apzīmējumu cilvēki viņi nav nopelnījuši.
Atceries to reizi kad steidzies uz tikšanos, bet priekšā gāja trīs ‘brati’, kas aizņēma visu ielu, jo bariņā taču iet ir tik mīļi? Vai kad vajadzēja vēl noiet tikai vienu šauro kvartālu, bet tur tante staigā zigzagā , jo pirmo daļu mūža pārāk daudz laika pavadīja stāvot sabiedriskajā transportā uz vienu sānu un tagad kreisā kāja garāka par labo? Vai arī ejot cauri lielveikalam pa plato maģistrāli kur liela plūsma virzas uz priekšu, viena čikse ‘Accessorize’ pamanīja zelta plastmasa auskarus un apstājas kā miets zemē, lai uz tiem skatītos tieši tev priekšā? Gan jau katram ir savs piemērs kad priekšā ejošam gribas iekraut pa pakausi. Varbūt kādam arī ir viens kur tas tika darīts?
Tādēļ šķiet tikai loģiski, ka gājēju trotuāram praktisku un ekonomisku (jo darbā laikā ir jābūt) apsvērumu dēļ derētu ieviest joslas ar likumu, kas atļauj tos, kas neievēro minimālo ātrumu 6km/h nostumt malā.
Tagad noteikti tiek prātots – „cik tad daudz laika tiek zaudēts uz tādiem? 1min? 5min?” Nē vidēji 15min! Izdarīju nedēļu garu eksperimentu kur es eju bez cilvēku stumšanas malā un ar stumšanu. Katru dienu tikai veikts tas pats maršruts, tai pašā laikā (08:20) – Matīsa iela 93 līdz Noliktavas ielai 5.
Secinājumi, bez tā, ka stumt cilvēkus malā uzlabo vidējo laika rezultātu, ir arī tas, ka šī stumšana uzlabo omu no rīta (gluži kā kafija). Jo te nostrādā tas, ko behaviour psyhology dēvē par „reward effect”. Esi motivēts kaut ko darīt, jo zini, ka saņemsi balvu un saņemot balvu tiek izdalīti endorfīni, kas galu galā liek justies varen labi. Kā arī vēl viena blakus parādība šai grūstīšanai ir, ka tiek uzlabota citu cilvēku diena, jo neesi vienīgais, kas netiec garām trim ‘bratiem’.
P.S. Nevēlos lobēt domu par to, ka būtu jāgrūstās uz uz ielām. Tikai nodemonstrēt, ka varbūt vajadzētu iekšmalā iet tiem kam nav kur steigties un atstāt ārmalu tiem kam ir ko darīt.
Subscribe to:
Comments (Atom)