Galvenā vienojošā ziņa no lektoriem bija – “earned media”. Mēs visi esam “influenceri” dēļ mums brīvi pieejamajiem plašsaziņas rīkiem (Youtube, Twitter, Draugiem u.t.t.). Mēs varam uzslavēt, kritizēt un ieteikt ļoti daudz cilvēkiem. Galu gala radīt notikumu un stāstu ir jādod tā dalībniekiem (sekotājiem) nevis brendiem. Tā tiek veidotas ilgtermiņa attiecības un izvairās no kampaņveidīgām komunikācijām, kas arī liek patērētājam būt ciniskam pret brendiem, jo brends izturās pret viņiem kā pret otršķirīgu konkubīni.
Zemāk ir četri lektori kuru stāstījumi bija vairāk nekā aizraujoši. Stāstītāji paslēpto pašsaprotamo paņēma rokās un meta visiem sejās. Uzreiz saku, ka es noteikti nespēšu pasniegt viņu teikto kā viņi to spēja.
Paul Smith (Regional Creative Director & Vice Chairman Ogilvy&Mather Europe, Africa and Middle East)
„ARE YOU TALKING TO ME?”
Nodemonstrējot vienu no visu laiku labākajām reklāmām "Guiness horse" un pielikot galā Nike zīmi Pauls parādīja, ka reklāmas runā ar nepareizo auditoriju. Jo vairāk nesaprotama ir reklāma (pat tik ļoti, ka nav skaidrs brends aiz tās), jo lielāka iespēja, kā tā iegūs apbalvojumu. Īstā auditorija netiek ņemta vērā veidojot ziņu. Tāpēc arī publika ir zaudējusi ticību reklāmās. Grūti iedomāties, ka kādreiz 70% cilvēku bija ar mieru skatīties reklāmas, jo tās runāja ar viņiem. Pretēji tagad 20% cilvēku.
Par ziņas padarīšanu par ko abstraktu bija labs citāts no Simpsoniem – Mārdža jautā Homeram “Vai tā ir Tava reklāma?” uz ko Homers atbild “Es nezinu...”. Jo kreatīvie, ko Homers bija noalgojies, lai uztaisa reklāmu, kas stāstītu par viņa sniega šķūrētāja pakalpjumiem bija padarīta par atsauci uz slaveno “Citizen Kane” filmu. Rezultātā šī ir neredzama reklāma, jo nav saprotama ziņa. Pauls skaidroja, ka cilvēkiem patīk sliktas un labas reklāmas, jo par tām var runāt, bet neredzamas ir kaitinošas.
Galvenais, kas vieno labu un sliktu reklāmu ir tas, ka pēc tās auditorija zin, ko darīt. Sliktā vai labā izpīldījumā, bet ziņa ir uztverta. Salīdzinat Old Spice reklāmu ar iepriekšs rādīto Guiness reklāmu. Un būs skaidrs kāpēc saprotama ziņa varēja padarīt dezodorantu, ko sieva davīnāja vīram, ja viņu ienīda par trendigāko preci, ko tagad var iegādāties.
Stefan Schmidt (Creative ar Large/TBWA Europe, Chief Creative Officer at TBWA Germany)
„WELCOME TO THE LAND OF DISRUPTION AND MEDIA ARTS”
Stefana teikto var ļoti īsi izskaidrot
1) Nemeklē mērķa grupu, bet izklaidē auditoriju. Iedomājies, ka esi savācis auditoriju uz teātri un tu nedrīksi likt viņiem vilties.
2) Mēs komunicējam ar auditoriju tikai caur neregulārām kampaņām. Iedomājaties attiecību modeli kur augustā uzdāvini ziedus, septembrī iedod bučas un tad decembrī ievelc gūltā. Šis liek auditorijai vilties :)
3) Tāpēc darī tā kā mīlnieki dara – vismaz viena mīļa lieta dienā.
4) No šī veidojās attiecīgi “brand belief” sinerģija ar “brand behaviur”. Brendi dara to, ko viņiem vajadzētu nevis to, ko viņi varētu. Piemērs ir Apple, kas varētu uz savām kastēm uzlīmēt zīmi “nopērc vēl Ipad un dabon Ipod par brīvu!”, bet viņi to nedarīs. Jo tas ir pret viņu zīmola uzskatiem, kas arī nosaka visa zīmola uzvedību.
Stefana secināums ir, ka reklāma ir “culture content”. Reklāmas, kas balstītas uz zīmola uzskatiem veido jaunu saturu kūltūrai. Cilvēkiem patīk būt daļai tam kam viņi tic. Tam, kas necenšās iepārdot, bet tam, kas, ja ir savi uzskati tos arī parādā savā darbībā.
Piemēri.
(Gatorade “Replay”)
(Mcdonalds “Feed the passion”)
Richard Stacy (EACA Internacional school of advertising and communications,UK)
„THE SOCIAL MEDIA REVOLUTION”
Viņa stāstīto ir grūti izskaidrot bez viņa prezentācijas. Pirmo reizi redzēju kā kāds paspilgtina savu domu ar power point prezentāciju nevis to ilustrē tikai. Fantastisks prezentētājs un vēl aizraujošāks stāstītājs. Kad viņš beidza runāt un atskanēja “vai ir jautājumi” man gribējās jautāt – “vai varat vēl kaut ko pastāstīt?”
Viņa tēze ir, ka sociālo mediju revolūcija = informācijas atdalīšana no izplatīšanas veidiem (ilustrācija bija kā giljotīns cērt no galvu kādam).
Tradicionālais medijs ir cietums informācijai, jo lai tur izplatītu informāciju vajag daudz naudas. Bet internets, kāds viņš ir tagad ar visiem tā pieejamajiem rīkiem, ir satura atbrīvotājs. Radīt un izplatīt saturu nemaksā neko.
Informācija nekad nav pabeigts produkts, tas ir neapstrādāts (apstrādājams) materiāls. Pār informāciju neviens nevalda, tā ir brīvi pieejama un to var mainīt ikviens kā tīk.
Ir lielāka uzticība procesam nekā institūcijām. Šo graujošo ideju labi ilustrē salīdzinot Encyclopedia Britannica (profesionālu akadēmīķu radīts saturs) ar Wikipedia (masas gudrības veidots saturs). Šo pašu ideju pielīdzinot reklāmām - iedomājaties salūtu un ugunskuru. Salūts ir liels, spožš, īss un to daudzi redz. Ugunskurs ir mazs, bet to kurina grupa un tā pati grupa ap to uzturas. Un šis ir tas centrālais punkts visu teiktajā – tas ir earned media. Ka to “social object” (social object piemēram ir boulinga spēlēšana ar draugiem) rada paši dalībnieki nevis organizatori (brends).
Ļoti gaidu nākamo Golden Hammer cerībā, ka tur atkal būs piesaistīti un labi atlasīti šāda mēroga lektori, kas norādīs labāko ceļu kur iet.
P.S. Par apbalvošanas ceremoniju - lūdzu neizvēlēties vadītājus tikai pēc tā, ka viņi var izteiksmīgi nolasīt no lapas angļu valodā. Varbūt atļaujat labāk tiesniešiem vadīt katram savu kategoriju apbalvošanā, jo viņi ne tikai paglāba, ik pa laikam, "vadītājus" , bet arī balvas pasniegšanai piedeva nozīmi pastāstot kāpēc tā balva tika iedota, ko ideja ir mainījusi, kas bija labs vai slikts. Kā arī viņiem visticamāk tāpat būs laba skatuves pieredze no lekciju pasniegšanām.
Saturday, 11 June 2011
Thursday, 5 May 2011
Radio 2.0
Radio 2.0 galvenā ziņa nāca no Uģa Poļa – radio ir jāizvēlas, kā medijs, jo tam ir vajadzīga tikai dzirde, lai uztvertu tā ziņu. Tam paralēli var darīt citu darbību. Caur radio palīdzību ir jāveido ilgtermiņa attiecības ar klausītāju, jo tas ir kā fons visam. Ar to nevajag mērķēt uz tūlītēju rezultātu. Tas nes lielāku atdevi ilgtermiņā, atgādinot par sevi fonā, nevis cenšoties izsisties priekšplānā kā TV, kur reklāma ir uzbāzīga ar mērķi.
Biznesa vadības konsultants Edmunds Apsolons deva vērtīgu papildinājumu šai ilgtermiņa attiecību veidošanas paradigmai. Izvirzot domu, ka katra radio stacija ir cilvēku komūnā ar saviem uzvedības noteikumiem, kas ir jāievēro, lai tiktu pieņemts un nebūtu svešinieks. Kas liek reklāmdevējiem aizdomāties par to, ka katrā radio stacijā sava ziņa būtu jāpasniedz pēc šiem noteikumiem, lai klausītājs ziņu gribētu uztvert. (kādi šie noteikumi ir netika minēti. Tāpēc iespēja veikt unikālu pētījumu komunikāciju zinātnē ir ☺ )
Apsalons arī trāpīgi pateica, ka klausītājiem ir sakrāta uzticība pret konkrētu radio staciju, kas reklāmdevējiem un radio stacijām būtu jāņem vērā, kad runa ir par reklāmu- gan, lai to izmantotu gan, lai to nesagandētu. Politka.lv nesen bija Andas Rožukalnes raksts “Nogalinātais radio”, kas labi raksturo šo tēzi.
Radās arī labs jautājums un aktīva diskusija no klausītājiem par to, kāpēc ir nerakstīts likums, ka mērķa auditorijas pēc valodas pārsvarā ir 60% latviešu un 40% krievu, ja Rīgā 60% iedzīvotāju ir krievvalodīgi? Un gala atbilde, pie kā visi piekrita, ir tāda, ka latvieši līdz 30 arvien sliktāk pārvalda krievu valodu (nerunājot par nepilngadīgajiem. Tomēr šie zina angļu labi.) atšķirībā no krieviem līdz 30, kas latviešu valodu pārvalda labi.
Secinājums ir, ka radio nav nekāds mirstošs medijs. Viņš vienkārši kā citi mediji, digitālā spiediena dēļ, izkopj savu identitāti. Nedomāju, ka viņš to gluži maina kā prese, bet drīzāk tiek vaļā no liekā, lai būtu jēgpilnāks klausītājiem. Jo kā teica Uģis Polis "Ja radio saka, ka ir starp klausītāju un reklāmdevēju tad tas nav labs radio. Labs radio uzreiz pateiks, ka viņs ir priekšs klausītājiem!"
Biznesa vadības konsultants Edmunds Apsolons deva vērtīgu papildinājumu šai ilgtermiņa attiecību veidošanas paradigmai. Izvirzot domu, ka katra radio stacija ir cilvēku komūnā ar saviem uzvedības noteikumiem, kas ir jāievēro, lai tiktu pieņemts un nebūtu svešinieks. Kas liek reklāmdevējiem aizdomāties par to, ka katrā radio stacijā sava ziņa būtu jāpasniedz pēc šiem noteikumiem, lai klausītājs ziņu gribētu uztvert. (kādi šie noteikumi ir netika minēti. Tāpēc iespēja veikt unikālu pētījumu komunikāciju zinātnē ir ☺ )
Apsalons arī trāpīgi pateica, ka klausītājiem ir sakrāta uzticība pret konkrētu radio staciju, kas reklāmdevējiem un radio stacijām būtu jāņem vērā, kad runa ir par reklāmu- gan, lai to izmantotu gan, lai to nesagandētu. Politka.lv nesen bija Andas Rožukalnes raksts “Nogalinātais radio”, kas labi raksturo šo tēzi.
Radās arī labs jautājums un aktīva diskusija no klausītājiem par to, kāpēc ir nerakstīts likums, ka mērķa auditorijas pēc valodas pārsvarā ir 60% latviešu un 40% krievu, ja Rīgā 60% iedzīvotāju ir krievvalodīgi? Un gala atbilde, pie kā visi piekrita, ir tāda, ka latvieši līdz 30 arvien sliktāk pārvalda krievu valodu (nerunājot par nepilngadīgajiem. Tomēr šie zina angļu labi.) atšķirībā no krieviem līdz 30, kas latviešu valodu pārvalda labi.
Secinājums ir, ka radio nav nekāds mirstošs medijs. Viņš vienkārši kā citi mediji, digitālā spiediena dēļ, izkopj savu identitāti. Nedomāju, ka viņš to gluži maina kā prese, bet drīzāk tiek vaļā no liekā, lai būtu jēgpilnāks klausītājiem. Jo kā teica Uģis Polis "Ja radio saka, ka ir starp klausītāju un reklāmdevēju tad tas nav labs radio. Labs radio uzreiz pateiks, ka viņs ir priekšs klausītājiem!"
Saturday, 9 April 2011
Vasaras saraksts
Pēc vakarnakts, šī rīta un pusdienlaika, kā arī varbūt vēl vakara kino maratona nolēmu izveidot sarakstu ar lietām, ko esmu pārāk ilgi atlicis neizdarītas. Tā būs mana vasara.
Atradīšu sev kafejnīcu/bāru kur ieiet karstajās vasaras dienās
Gumijlēkšana no tilta un vagona
Lekšana ar izpletni nereizi nenomirkšķinot acis (treniņa rezultātā labākais laiks ir bijis 3min)
Izārdīšos ar mountain-baiku pa kalniem!
Couchsurfingā piedāvāšu kādam palikt pie sevis, jo pietrūks multikulturālisma ikdienā
Apciemošu savus kursabiedrus Anglijā un Čehijā, jo thats where the fun is!
Izārdišos ar džipu pa mežu!
Izbraukšu pa Gauju ar laivu, lai atrastu labāko vietu kur bbq uztaisīt
Uz šautuvi aiziešu pa ilgiem laikiem un iemēģināšu divstobreni.
Izārdīšos ar ūdensmotociklu pa jūru!
Piespiedīšu sevi aiziet uz kādu klubu, lai to visu nosvinētu
Un atgūšos no visa ar makšķerēšanu Babītē...
Atradīšu sev kafejnīcu/bāru kur ieiet karstajās vasaras dienās
Gumijlēkšana no tilta un vagona
Lekšana ar izpletni nereizi nenomirkšķinot acis (treniņa rezultātā labākais laiks ir bijis 3min)
Izārdīšos ar mountain-baiku pa kalniem!
Couchsurfingā piedāvāšu kādam palikt pie sevis, jo pietrūks multikulturālisma ikdienā
Apciemošu savus kursabiedrus Anglijā un Čehijā, jo thats where the fun is!
Izārdišos ar džipu pa mežu!
Izbraukšu pa Gauju ar laivu, lai atrastu labāko vietu kur bbq uztaisīt
Uz šautuvi aiziešu pa ilgiem laikiem un iemēģināšu divstobreni.
Izārdīšos ar ūdensmotociklu pa jūru!
Piespiedīšu sevi aiziet uz kādu klubu, lai to visu nosvinētu
Un atgūšos no visa ar makšķerēšanu Babītē...
Sunday, 3 April 2011
Produkts vs brends sociālajos tīklos
Man piesekoja twiterī @Audi__A1. Visticamāk tas nav oficiāls Audi twiter konts, bet gan tiešām tās mājaslapas, kas norādīts, konts. Vai arī Audi gribētu, lai tā domā... Lai kāda tur sazvērestības teroija aizmugurē jautājums man vienalga nelika mieru - vai ir jēga izcelt atsevišķu produktu no brenda?
1. Kad seko brendam, seko lielam veselumam " the blob". Kas sevī cenšas ietvert visu, ko var saistība ar sevi. Tomēr vai es kā sekotājs esmu ieinteresēts tajā visā? Man varbūt gribas tikai mazu daļu no tā visa, ko man brends dod un pārējais man ir spams.
2. No tā izriet nākamais jautājums - vai brends saprot savu sekotāju uzbūvi? Vai arī viņš vienkārši dod, ko visi prasa? Ja man lielāka daļa, ko brends dara ir spams mana interaktivitāte ar viņu krītas, jo negaidu katru ziņu no viņa ar interesi, bet kritisku aci - vai tas ir, kas priekšs manis vai visiem citiem?
3. Tad lielais jautājums - ja man no brenda interesē viens produkts vai šāda apziņa nav izdevīga abpusēji? Brends man dod informāciju tikai saistībā ar manu vienu produktu, bet es viņam sekoju ar lielāku uzmanību, jo man nav kritiskās acs, kas izvērtē vai tas ir priekšs manis, jo zinu, ka tas ir, jo saistīts tikai ar manu interesējošo produktu.
Ja ir produkts sociālajos tīklos, tad brends pretīm tam iegūst ieskatu par savu mērķa grupas uzbūvi, jo tagad šis "the blob" tiek pārvērsts pārskatāmās interesēs. Iespējams, ka ir lielāka interese par kādu konkrētu produktu, ko brends piedāvā, ko pats brends neapzinās?
Secinājums ir, ka der paeksperimentēt ar šo, jo kad paskatās uz pēdējā laika tendencēm tad šie te cīniņi par izdzīvošanu starp produktiem, ko viens brends piedāvā ir palikuši populāri. Varbūt der nevis iemest viņu atpakaļ "the blob" haosā, bet šos produktus atstāt kā, ko individuālu, ja jau sekotāji ir parādījuši savu lojalitāti pret viņu?
Piemēri
http://labsalus.lv/aldaris-senais-pret-dumaku/ (alus vs alus)
http://www.furlongpr.com/social-media-case-study-aladdin-chocolate-box (izglāb šokolādi)
http://www.facebook.com/album.php?aid=36448&id=116364101739162 (nošauj kafiju)
1. Kad seko brendam, seko lielam veselumam " the blob". Kas sevī cenšas ietvert visu, ko var saistība ar sevi. Tomēr vai es kā sekotājs esmu ieinteresēts tajā visā? Man varbūt gribas tikai mazu daļu no tā visa, ko man brends dod un pārējais man ir spams.
2. No tā izriet nākamais jautājums - vai brends saprot savu sekotāju uzbūvi? Vai arī viņš vienkārši dod, ko visi prasa? Ja man lielāka daļa, ko brends dara ir spams mana interaktivitāte ar viņu krītas, jo negaidu katru ziņu no viņa ar interesi, bet kritisku aci - vai tas ir, kas priekšs manis vai visiem citiem?
3. Tad lielais jautājums - ja man no brenda interesē viens produkts vai šāda apziņa nav izdevīga abpusēji? Brends man dod informāciju tikai saistībā ar manu vienu produktu, bet es viņam sekoju ar lielāku uzmanību, jo man nav kritiskās acs, kas izvērtē vai tas ir priekšs manis, jo zinu, ka tas ir, jo saistīts tikai ar manu interesējošo produktu.
Ja ir produkts sociālajos tīklos, tad brends pretīm tam iegūst ieskatu par savu mērķa grupas uzbūvi, jo tagad šis "the blob" tiek pārvērsts pārskatāmās interesēs. Iespējams, ka ir lielāka interese par kādu konkrētu produktu, ko brends piedāvā, ko pats brends neapzinās?
Secinājums ir, ka der paeksperimentēt ar šo, jo kad paskatās uz pēdējā laika tendencēm tad šie te cīniņi par izdzīvošanu starp produktiem, ko viens brends piedāvā ir palikuši populāri. Varbūt der nevis iemest viņu atpakaļ "the blob" haosā, bet šos produktus atstāt kā, ko individuālu, ja jau sekotāji ir parādījuši savu lojalitāti pret viņu?
Piemēri
http://labsalus.lv/aldaris-senais-pret-dumaku/ (alus vs alus)
http://www.furlongpr.com/social-media-case-study-aladdin-chocolate-box (izglāb šokolādi)
http://www.facebook.com/album.php?aid=36448&id=116364101739162 (nošauj kafiju)
Friday, 1 April 2011
Mediacom Digital 2.0
Mediacom "Digitālais Seminārs" bija jautrs, brīvs un aizraujošs. Ilja Olijevskis un Jānis Polis parūpējās, lai ikviens, kas ir atnācis zinātu visu svarīgāko par to kā digitālais reklāmas sektors (internets, mobilais, planšetdatori u.c.) ir attīstījies, kādas ir tendences un kas būs nākotnē. Abi pasmējās gan par saviem veikumiem gan citu. Ar pasmējās es domāju, ka centās ieskaidrot visiem klausītājiem, ka digitālā vide, it īpaši sociālie tīkli ir domāti izklaidei nevis tirgošanai.
Mēs visi zinām, ka svarīgākais jebkuram brendam ir stāsts. Tas rada pievienoto vērtību, kas konvertējas komunikācijā ar patērētājiem un iemeslu palielināt preces cenu. Tomēr viens ir labs stāsts, bet cits ir labs stāsta turpinājums. Nepietiek vienreiz pateikt "Just do it!" (Nike) un dzīvot uz lauriem, jo ir, kā jau iepriekš minēju jāļauj patērētājam izdzīvot stāstu. Un tā ir tā sarežģīta interaktivitāte.
Te nav daudz jāstāsta, ideja ir saprotama, bet kā piemērs labs ir LMT Līgo app. Tas bija pionieris Latvijā, kas tiešām piedāvāja tīri izklaidējošu aplikāciju, kas paralēli arī deva risinājumu mūžsenai problēmai – nezināšanai. Brendi ņemat piemēru !
Par risinājumu.
Bija divi labi piemēri. Viens kā pozitīvs otrs kā negatīvs piemērs. Pozitīvais ir Kraft Ifood app . Kurš piedāvā risinājumu ēdiena pagatavošanai. Sākot ar receptēm, jau sastādītiem iepirkumu sarakstiem un beidzot ar iespēju pašam ieziet testu, lai zinātu, kas labāk garšo. Viena no top aplikācija kopš 2008.
LMT bija arī labs piemērs par to kā pēc palīdzības var arī iet pie LMT twitter konta kur esmu pats pārliecinājies var operatīvāk iegūt atbildi uz jautājumu nekā zvanot. LMT malači, jo sapratuši, ka patērētājs mainās līdzi tehnoloģijām un LMT vajadzētu to arī darīt. Good job!
Un Tele2 vienveidīgi garās preses relīzes, kas cenšas iebarot jaunu akciju iekšā. Piekrītu, ka viņas ir labas, bet forma, kas tiek izmantota to pasniegšanai ir nesaistoša.
Secinājums ir, ka digitālā vide ir nākotne, tā vēl tikai attīstās un iespējas ir tur ārā. Ir tikai jābūt drosmīgam un tās jāizmanto vai vienkāršāk ir paprasīt to no mediju aģentūras =D
Mēs visi zinām, ka svarīgākais jebkuram brendam ir stāsts. Tas rada pievienoto vērtību, kas konvertējas komunikācijā ar patērētājiem un iemeslu palielināt preces cenu. Tomēr viens ir labs stāsts, bet cits ir labs stāsta turpinājums. Nepietiek vienreiz pateikt "Just do it!" (Nike) un dzīvot uz lauriem, jo ir, kā jau iepriekš minēju jāļauj patērētājam izdzīvot stāstu. Un tā ir tā sarežģīta interaktivitāte.
Mācības, ko Ilja ar Jāni centās nodot tālāk ir, ka ir tikai divu veidu pieejas veiksmīgai interaktivitātei - izklaide un risinājums. Īsumā - vainu brends izklaidē patērētāju vai arī piedāvā risinājumu problēmai.
Par izklaidi.
Par izklaidi.
Te nav daudz jāstāsta, ideja ir saprotama, bet kā piemērs labs ir LMT Līgo app. Tas bija pionieris Latvijā, kas tiešām piedāvāja tīri izklaidējošu aplikāciju, kas paralēli arī deva risinājumu mūžsenai problēmai – nezināšanai. Brendi ņemat piemēru !
Par risinājumu.
Bija divi labi piemēri. Viens kā pozitīvs otrs kā negatīvs piemērs. Pozitīvais ir Kraft Ifood app . Kurš piedāvā risinājumu ēdiena pagatavošanai. Sākot ar receptēm, jau sastādītiem iepirkumu sarakstiem un beidzot ar iespēju pašam ieziet testu, lai zinātu, kas labāk garšo. Viena no top aplikācija kopš 2008.
LMT bija arī labs piemērs par to kā pēc palīdzības var arī iet pie LMT twitter konta kur esmu pats pārliecinājies var operatīvāk iegūt atbildi uz jautājumu nekā zvanot. LMT malači, jo sapratuši, ka patērētājs mainās līdzi tehnoloģijām un LMT vajadzētu to arī darīt. Good job!
Negatīvais piemērs bija Mēness Aptieka kurai, kā arī Tele2, ir virs 30, 000 sekotāju mājas lapai, bet reāli aktīvie nepārsniedz 10. Iemesls? Mēness Aptieka tā vietā, lai dotu padomu par pašārstēšanos vai kā izvairīties no gripas epidēmijas stāsta par ārstu kori...
Un Tele2 vienveidīgi garās preses relīzes, kas cenšas iebarot jaunu akciju iekšā. Piekrītu, ka viņas ir labas, bet forma, kas tiek izmantota to pasniegšanai ir nesaistoša.
Secinājums ir, ka digitālā vide ir nākotne, tā vēl tikai attīstās un iespējas ir tur ārā. Ir tikai jābūt drosmīgam un tās jāizmanto vai vienkāršāk ir paprasīt to no mediju aģentūras =D
Saturday, 26 March 2011
Adwards diena
“Radošās Lekcijas”
Visi runātāji bija dažādi, neviens neatkārtoja, ko cits bija teicis, bet visi runāja par vienu tēmu. Neviena teiktajā nebija skaudības, kritikas vai izmisuma. Bija tikai sava pārliecība par to, ka ir jābūt drosmīgam un jātic tam, ko dara. Par šo arī visi centās pastāstīt lekcijās.
“Stāstu stāstīšana – stāstījuma triumfs” /Alexander Jaggy/ @Jaggys140
Alexanders ļoti labi izskaidroja, ka mūsdienās vairs nepietiek ar vienu labu domu reklāmas kampaņai – to ir jābūt daudz. Tā nedrīkst arī būt lineāra, kā stāsts, jo arī esam nogājuši posmu kad pietika ar stāstu reklāmas kampaņai. Tagad ir vajadzīga universāla nevis lineāra domāšana. Universāla domāša ir cikliska. Tā ir balstīta uz to kā kompjūtera spēles ir veidotas – aiz katra stāsta nāk nākamais, kas būvējas uz iepriekšējā, ko nosaka spēlētājs, kurš vēlas balvu par savu izvēli. Secinājums ir, ka labu ideju veido un realizē patērētājs kopā ar brendu. Patērētāju ir jāiesaista stāstā burtiskā nozīmē, ļaujot viņam izdzīvot stāstu, kas viņu ir aizrāvis. Šeit ir piemērs, ko Alexanders rādija, ekstrēms,bet ilustrē ideju - http://www.youtube.com/watch?v=jRCtt5I3RlQ&feature=youtu.be Ne par velti patērētājus tagad drīzāk var saukt par “sekotājiem”.
“Destmitgades tendence: Mobils” /Mārtiņs Dambis/ @martinconfused
Ļoti labi sakārtoja mobilo tirgu kāds tas ir tagad un kāds tas varētu būt nākotnē. Paskaidroja starpību starp mobilo aplikāciju, spēli un mājaslapu. Katrs labāk strādās savam mērķim un produktam. Nav tādas pareizās formulas, tāpēc ir svarīgi runāt ar kreatīvajiem, lai saprastu ideju. Ir svarīgi sākuma investēt tik daudz naudas, lai pārbaudītu vai pamata ideja spēlei vai aplikācijai ir interesējoša patērētājiem un tikai tad kad zina, ka ir periodiski investēt vēl. Nevis ielikt lielu summu nepajautājot saviem “sekotājiem”, ko tie domā.
Jautājums par ko man Mārtiņa teiktais lika aizdomāties ir “vai cilvēka tips tiešām ir nosakāms pēc telefona platformas?” Vai tiešām, kā viņs teica Iphone lietotāji ir ekstravertāki nekā Android lietotāji, kas ir intraverti? Papētīšu...
P.S. Nerakstu neko konkrētu, jo Mārtiņs iedeva labu insight, ar ko negribu dalīties korporatīvās konkurences dēļ :P
“Marketinga sadalījuma atgriešānās” /Rikkie Grundtvig/ @RikkeGrundtvig
Ja būtu jāizvēlas labākais -tā viennozīmīgi bija Rikkie! Pārliecināta, motivēta un iedvesmojoša. Ticēja ikkatram vārdam, ko teica un vēlējas tikai, lai mēs arī ticētu sev.
Rikkie stāstītais būvējas uz Alexandra stāstītā. Ja Alex stāstīja par universālu domāšanu, kas balstīta uz spēļu dizaina principa, tad Rikkie tam iedeva terminu – interaktivitāte. Viņas piemērs - http://www.youtube.com/watch?v=0JQ7bcjKsKc&feature=youtu.be ar McDonalds to ļoti labi nodemonstrē. Tomēr zem visa šī slēpjas viņas revolucionārā ideja. Tipisks kampaņas cikls pa visu gadu ir trīs kampaņas. Katra uzsit augšā kompānijas awarness uz to laikaposmu kad tā ir aktīva, bet tad tai ir ļauts doties brīvkritienā uz leju no kura tikt uz augšu, citējot Rikikie, ir “super expensive!”. Tādēļ viņa piedāvā risinājumu. Tā doma ir nepieļaut kritienu. Visu laiku uzturot kommunikāciju caur sociālo mediju bāzi, kas ļauj nākamai kampaņai jau sākt no iesildītas vietas savu stāstu tālāk. Kā ari citējot Rikkie – “if You are not on the top of Google search You ar NOTHING!”. Jo taisnība vien ir, ka mūsdienās cilvēks pirms kautko pērk, to izpēta internetā. Secinājums ir, ka ir jāseko līdzi “customer journey”. Ir jāzin katrs solis caur ko iziet pircējs, ir ar viņu jārunā sociālajos tīklos, lai atgādinātu par sevi un ir jāļauj viņam interactot ar savu mīļako stāstu.
“Krievijas reklāma: Kam vajadzīga ideja?” /Jaroslav Orlov/ @zecreator
“Russia: Huge market, huge mess, huge stupidity”, citējot Jaroslavu. Aizrautīgs un diezgan realitātes norūdīts džeks, kas ir vienas no Krievijā vadošajām kreatīvajām aģentūrām “Instinct” direktors, parādīja kāpēc reklāma Eiropā nestrādātu Krievijā un reklāma Krievijā nestrādātu Eiropā. To, kā apsmejot visu var panākt labu reklāmu http://www.youtube.com/user/aminstinct#p/u/17/EZaNuvWMglI(te būs daži viņu piemēri).
“Vienkāršība Fotogrāfijā” /Nils Vilnis/ @vinils
Buklets pilnīgi nošāva garām to, ko Nils prezentēja, tāpēc arī viņš bija kā pērle lektoru vidū. Sāka runu ar “es nevarēšu norunāt vienu stundu...”, bet 30 min pateica vairāk nekā citi. Viņa centrāla doma bija, ka “ideja nav atkarīga no viena cilvēka, katram ir atbildība projekta posmā”. Ar savu profesiju Nils to ilustrēja perfekti, skaidrojot, ka pie viņa parasti atnāk ar jau gatavu bildi galvā, bet tagad to vajag dabūt laukā. Un viņam ir uzdevums to materializēt. Reāli viņš nav daļa idejas veidošanas, tikai izpildes, bet tai pašā brīdi viņam ir pats atbildīgākais darbs – prezentācija. Ar savu kameru viņam ir jāspēj nest pasaulē to, ko kāds ir iedomājies.
Viņa darbi bija prātam neaptverami, kas paver skatu uz pilnīgi citu realitāti. Šeit http://www.vinils.lv/?section=portraits&tag=goran-gora-amp-the-yrs pirmais risinājums ir uzdevumam, ko Goran Gora iedeva – uztaisīt grupas bildi, jo solists vairs negribēja, lai grupa ir asociēta tikai ar viņu. Nofočēt visus, salikt virsū vienam otra bildi un izveidot “vidējo seju”. Šī te Nila teorija par “vidējo seju” mani ieintriģēja, bet tas ir citam bloga ierakstam.
Arī nākamais piemērs http://www.eckkko.com/nils-vilnis ir unikāls, grupa “Ēnas” vēlējas bildi diskam, risinājums – iemest miltus sejā un izveidot šādu efektu.
“Kā padarīt pasauli labāku un kāpēc sūdi rullē?” /Fionn Dobbin/@happydobbin
Fionns stāstija par sūdiem un cik daudz cilvēkiem nav pieeja normāliem WC tā, lai neizplatītu slimības. Viņš ir industriālais inženieris, kas projektēja portatīvu podu ar kā palīdzību risinātu problēmu – nogādāt sūdus ērtā un sanitāri pieņemamā veidā no punkta A uz punktu B, lai neizplatītos slimības. Prezentācijas sākumā es domāju “WTF”!? Šis tiešām runā par sūdiem... Vēlāk, kad es uzzināju to, ka viens sūds, kas sver ap 300gr var izveidot no sevīm tik daudz enerģijas, lai spētu uzlādēt Ipod uz 4h es sāku saprast ideju. Un tā arī bija kā domāju, ka plāns ir dabūt cilvēku Indijā, lai aiztransportē savus sūdus no mājām uz speciālu pārstrādi kur šiem samaksā par to, ka ir padalījušies... jo no tā var enerģiju radīt. Labs pavērsiens saules enerģijas pārdošanas idejai no Vācijas.
“The Fun Thoery” /Simon Higby & Michael Bugaj/ @SimonHigby un @MichaelBugaj
Te noskatīties labāk pašam - http://www.thefuntheory.com
Es sākumā domāju, ka lekcija bija neinteresanta, bet tad pārgāju pāri pierakstiem un sapratu, ka tā nebūt nav. Simons un Michaels tomēr iedeva vērtīgu ieskatu tajā, kas tad padarīja kampaņu veiksmīgu. Man šķiet, ka šajā gadījumā tā bija mazāk kreatīvā ideja, kas protams biju dzinulis aiz visa. Tomēr tas varēja palikt arī par vienkārši ļoti skatītu video un viss. Bet ideja radīt starplapu pa vidu ērmīgajai korporatīvai lapai un super fun video lapai bija wow. Starplapa, kas saucās “how do people at VW use Fun thoery”. Te var apskatīties, bet ideja ir, ka šī ir kā savienojums starp stāstu un produktu. Tā vēl nav aizbiedējošā “BUY” poga, bet gan šī stāsta izskaidrojums, kas īstenība ir kas jauns! Jo parasti nekad nav bijis stāsta izskaidrojums vai demonstrējums ar reālo produktu. Normāli ir tas, ka stāsts dzīvo atsevišķi no produkta, ka realitātē stāsta ilūzija izzūd. Bet šeit tas ir sacementēts kopā ar produktu. Nav tā sajūta, ka tiek samelots kaut kas par kaut kādu tur filozofiju vai dzīvesstilu labāku, ko šis produkts dod.
“Adwards ceremonija”
Esmu vīlies. Man gan šis bija pirmais Adwards, bet biju to iedomājies to kā tādu bohēmisku kreatīvo sanākšanu, kur tiktu apspriests katrs finālists no dizaina, stāsta un “odziņas” skatupunkta, lai visi var dzirdēt pamatojumu, kāpēc kāds uzvarēja, jo nevarēju nedzirdēt biežos “WTF?” Varēju nebūtu tik daudz kategoriju. Un kad kāds runā uz skatuves visi klausās nevis sāk runāt skaļāk. Kautkā tur bija sajūta, ka atnākuši pēc balvām nevis uzslavas. Šo daļu derētu pārdomāt nākamgad.
Visi runātāji bija dažādi, neviens neatkārtoja, ko cits bija teicis, bet visi runāja par vienu tēmu. Neviena teiktajā nebija skaudības, kritikas vai izmisuma. Bija tikai sava pārliecība par to, ka ir jābūt drosmīgam un jātic tam, ko dara. Par šo arī visi centās pastāstīt lekcijās.
“Stāstu stāstīšana – stāstījuma triumfs” /Alexander Jaggy/ @Jaggys140
Alexanders ļoti labi izskaidroja, ka mūsdienās vairs nepietiek ar vienu labu domu reklāmas kampaņai – to ir jābūt daudz. Tā nedrīkst arī būt lineāra, kā stāsts, jo arī esam nogājuši posmu kad pietika ar stāstu reklāmas kampaņai. Tagad ir vajadzīga universāla nevis lineāra domāšana. Universāla domāša ir cikliska. Tā ir balstīta uz to kā kompjūtera spēles ir veidotas – aiz katra stāsta nāk nākamais, kas būvējas uz iepriekšējā, ko nosaka spēlētājs, kurš vēlas balvu par savu izvēli. Secinājums ir, ka labu ideju veido un realizē patērētājs kopā ar brendu. Patērētāju ir jāiesaista stāstā burtiskā nozīmē, ļaujot viņam izdzīvot stāstu, kas viņu ir aizrāvis. Šeit ir piemērs, ko Alexanders rādija, ekstrēms,bet ilustrē ideju - http://www.youtube.com/watch?v=jRCtt5I3RlQ&feature=youtu.be Ne par velti patērētājus tagad drīzāk var saukt par “sekotājiem”.
“Destmitgades tendence: Mobils” /Mārtiņs Dambis/ @martinconfused
Ļoti labi sakārtoja mobilo tirgu kāds tas ir tagad un kāds tas varētu būt nākotnē. Paskaidroja starpību starp mobilo aplikāciju, spēli un mājaslapu. Katrs labāk strādās savam mērķim un produktam. Nav tādas pareizās formulas, tāpēc ir svarīgi runāt ar kreatīvajiem, lai saprastu ideju. Ir svarīgi sākuma investēt tik daudz naudas, lai pārbaudītu vai pamata ideja spēlei vai aplikācijai ir interesējoša patērētājiem un tikai tad kad zina, ka ir periodiski investēt vēl. Nevis ielikt lielu summu nepajautājot saviem “sekotājiem”, ko tie domā.
Jautājums par ko man Mārtiņa teiktais lika aizdomāties ir “vai cilvēka tips tiešām ir nosakāms pēc telefona platformas?” Vai tiešām, kā viņs teica Iphone lietotāji ir ekstravertāki nekā Android lietotāji, kas ir intraverti? Papētīšu...
P.S. Nerakstu neko konkrētu, jo Mārtiņs iedeva labu insight, ar ko negribu dalīties korporatīvās konkurences dēļ :P
“Marketinga sadalījuma atgriešānās” /Rikkie Grundtvig/ @RikkeGrundtvig
Ja būtu jāizvēlas labākais -tā viennozīmīgi bija Rikkie! Pārliecināta, motivēta un iedvesmojoša. Ticēja ikkatram vārdam, ko teica un vēlējas tikai, lai mēs arī ticētu sev.
Rikkie stāstītais būvējas uz Alexandra stāstītā. Ja Alex stāstīja par universālu domāšanu, kas balstīta uz spēļu dizaina principa, tad Rikkie tam iedeva terminu – interaktivitāte. Viņas piemērs - http://www.youtube.com/watch?v=0JQ7bcjKsKc&feature=youtu.be ar McDonalds to ļoti labi nodemonstrē. Tomēr zem visa šī slēpjas viņas revolucionārā ideja. Tipisks kampaņas cikls pa visu gadu ir trīs kampaņas. Katra uzsit augšā kompānijas awarness uz to laikaposmu kad tā ir aktīva, bet tad tai ir ļauts doties brīvkritienā uz leju no kura tikt uz augšu, citējot Rikikie, ir “super expensive!”. Tādēļ viņa piedāvā risinājumu. Tā doma ir nepieļaut kritienu. Visu laiku uzturot kommunikāciju caur sociālo mediju bāzi, kas ļauj nākamai kampaņai jau sākt no iesildītas vietas savu stāstu tālāk. Kā ari citējot Rikkie – “if You are not on the top of Google search You ar NOTHING!”. Jo taisnība vien ir, ka mūsdienās cilvēks pirms kautko pērk, to izpēta internetā. Secinājums ir, ka ir jāseko līdzi “customer journey”. Ir jāzin katrs solis caur ko iziet pircējs, ir ar viņu jārunā sociālajos tīklos, lai atgādinātu par sevi un ir jāļauj viņam interactot ar savu mīļako stāstu.
“Krievijas reklāma: Kam vajadzīga ideja?” /Jaroslav Orlov/ @zecreator
“Russia: Huge market, huge mess, huge stupidity”, citējot Jaroslavu. Aizrautīgs un diezgan realitātes norūdīts džeks, kas ir vienas no Krievijā vadošajām kreatīvajām aģentūrām “Instinct” direktors, parādīja kāpēc reklāma Eiropā nestrādātu Krievijā un reklāma Krievijā nestrādātu Eiropā. To, kā apsmejot visu var panākt labu reklāmu http://www.youtube.com/user/aminstinct#p/u/17/EZaNuvWMglI(te būs daži viņu piemēri).
“Vienkāršība Fotogrāfijā” /Nils Vilnis/ @vinils
Buklets pilnīgi nošāva garām to, ko Nils prezentēja, tāpēc arī viņš bija kā pērle lektoru vidū. Sāka runu ar “es nevarēšu norunāt vienu stundu...”, bet 30 min pateica vairāk nekā citi. Viņa centrāla doma bija, ka “ideja nav atkarīga no viena cilvēka, katram ir atbildība projekta posmā”. Ar savu profesiju Nils to ilustrēja perfekti, skaidrojot, ka pie viņa parasti atnāk ar jau gatavu bildi galvā, bet tagad to vajag dabūt laukā. Un viņam ir uzdevums to materializēt. Reāli viņš nav daļa idejas veidošanas, tikai izpildes, bet tai pašā brīdi viņam ir pats atbildīgākais darbs – prezentācija. Ar savu kameru viņam ir jāspēj nest pasaulē to, ko kāds ir iedomājies.
Viņa darbi bija prātam neaptverami, kas paver skatu uz pilnīgi citu realitāti. Šeit http://www.vinils.lv/?section=portraits&tag=goran-gora-amp-the-yrs pirmais risinājums ir uzdevumam, ko Goran Gora iedeva – uztaisīt grupas bildi, jo solists vairs negribēja, lai grupa ir asociēta tikai ar viņu. Nofočēt visus, salikt virsū vienam otra bildi un izveidot “vidējo seju”. Šī te Nila teorija par “vidējo seju” mani ieintriģēja, bet tas ir citam bloga ierakstam.
Arī nākamais piemērs http://www.eckkko.com/nils-vilnis ir unikāls, grupa “Ēnas” vēlējas bildi diskam, risinājums – iemest miltus sejā un izveidot šādu efektu.
“Kā padarīt pasauli labāku un kāpēc sūdi rullē?” /Fionn Dobbin/@happydobbin
Fionns stāstija par sūdiem un cik daudz cilvēkiem nav pieeja normāliem WC tā, lai neizplatītu slimības. Viņš ir industriālais inženieris, kas projektēja portatīvu podu ar kā palīdzību risinātu problēmu – nogādāt sūdus ērtā un sanitāri pieņemamā veidā no punkta A uz punktu B, lai neizplatītos slimības. Prezentācijas sākumā es domāju “WTF”!? Šis tiešām runā par sūdiem... Vēlāk, kad es uzzināju to, ka viens sūds, kas sver ap 300gr var izveidot no sevīm tik daudz enerģijas, lai spētu uzlādēt Ipod uz 4h es sāku saprast ideju. Un tā arī bija kā domāju, ka plāns ir dabūt cilvēku Indijā, lai aiztransportē savus sūdus no mājām uz speciālu pārstrādi kur šiem samaksā par to, ka ir padalījušies... jo no tā var enerģiju radīt. Labs pavērsiens saules enerģijas pārdošanas idejai no Vācijas.
“The Fun Thoery” /Simon Higby & Michael Bugaj/ @SimonHigby un @MichaelBugaj
Te noskatīties labāk pašam - http://www.thefuntheory.com
Es sākumā domāju, ka lekcija bija neinteresanta, bet tad pārgāju pāri pierakstiem un sapratu, ka tā nebūt nav. Simons un Michaels tomēr iedeva vērtīgu ieskatu tajā, kas tad padarīja kampaņu veiksmīgu. Man šķiet, ka šajā gadījumā tā bija mazāk kreatīvā ideja, kas protams biju dzinulis aiz visa. Tomēr tas varēja palikt arī par vienkārši ļoti skatītu video un viss. Bet ideja radīt starplapu pa vidu ērmīgajai korporatīvai lapai un super fun video lapai bija wow. Starplapa, kas saucās “how do people at VW use Fun thoery”. Te var apskatīties, bet ideja ir, ka šī ir kā savienojums starp stāstu un produktu. Tā vēl nav aizbiedējošā “BUY” poga, bet gan šī stāsta izskaidrojums, kas īstenība ir kas jauns! Jo parasti nekad nav bijis stāsta izskaidrojums vai demonstrējums ar reālo produktu. Normāli ir tas, ka stāsts dzīvo atsevišķi no produkta, ka realitātē stāsta ilūzija izzūd. Bet šeit tas ir sacementēts kopā ar produktu. Nav tā sajūta, ka tiek samelots kaut kas par kaut kādu tur filozofiju vai dzīvesstilu labāku, ko šis produkts dod.
“Adwards ceremonija”
Esmu vīlies. Man gan šis bija pirmais Adwards, bet biju to iedomājies to kā tādu bohēmisku kreatīvo sanākšanu, kur tiktu apspriests katrs finālists no dizaina, stāsta un “odziņas” skatupunkta, lai visi var dzirdēt pamatojumu, kāpēc kāds uzvarēja, jo nevarēju nedzirdēt biežos “WTF?” Varēju nebūtu tik daudz kategoriju. Un kad kāds runā uz skatuves visi klausās nevis sāk runāt skaļāk. Kautkā tur bija sajūta, ka atnākuši pēc balvām nevis uzslavas. Šo daļu derētu pārdomāt nākamgad.
Wednesday, 23 March 2011
Pajautā
Ja dzīve ir sacīkstes ar ko tad mēs sacenšamies? Un vai ir balva par pirmo vietu, jeb mēs vienkārši nonākam galā ātrāk?
Kad bija pēdējā reize kad ievilki elpu, bet ievilki elpu un apjauti, ka tas par, ko uztraucies pagaist?
Apstājies, jo skanēja "Halleluja" Jeff Buckley izpildījumā un viss top skaidrs tajās septiņās minūtēs?
Ir dzīves ritms kuru jauc ikdienas ritms. Kas rodās no vajadzības kontrolēt nezināmo. Atļaušanās būt pasažierim dod izbaudīt braucienu, liek saprast, ka ceļš ir svarīgāks par galamērķi un apstāties ieelpai nenozīmē palikt aizmugurē.
Kad bija pēdējā reize kad ievilki elpu, bet ievilki elpu un apjauti, ka tas par, ko uztraucies pagaist?
Apstājies, jo skanēja "Halleluja" Jeff Buckley izpildījumā un viss top skaidrs tajās septiņās minūtēs?
Ir dzīves ritms kuru jauc ikdienas ritms. Kas rodās no vajadzības kontrolēt nezināmo. Atļaušanās būt pasažierim dod izbaudīt braucienu, liek saprast, ka ceļš ir svarīgāks par galamērķi un apstāties ieelpai nenozīmē palikt aizmugurē.
Subscribe to:
Comments (Atom)